Man aizdeva karbona šosejnieku Specialized, un es pavizinājos pa netālo William B. Umstead valsts parku. Parks nosaukts Ziemeļkarolīnas štata (kurā es mītu) gubernatora vārdā. Pārvaldīt gubernators nepaspēja – noķēra sirdstrieku pēc inaugurācijas, slimoja divus gadus un nomira. Kāpēc tāda neveiksminieka vārdā saukt parku, es nesapratu.
Mans velosipēds ne pārāk labi derēja parka grants celiņiem, bet kopumā sanāca neslikti. Celiņi, kurus sauc par bicycle trail, ir ļoti blīvi un labas kvalitātes, tā ka var braukt pat ar šosejnieku. Celiņu parkā nav daudz, pats parks nav diez ko liels, vismaz pēc maniem velosipēdista mērogiem. Smieklīgi, ka tad, kad braucam uz darbu ar mašīnu, to nākas apbraukt, bet ar velo es varētu tur aizlaist tikai 12 km cauri parkam. Jāpadomā, cik tas ir reāli. Duša darbā ir, bet mīties no rīta pusstundu ar baiku 7-10 grādu temperatūrā diez ko negribas.
Kamēr vizinājos, aiz muļķības izbraucu uz maģistrāles. Tas vispār ir aizliegts; vienīgais, starp citu, kas riteņbraucējiem ir aizliegts. Braukt bez ķiveres drīkst, un velotiesības nevajag. Štata satiksmes departamenta mājaslapā ir pat speciāla sadaļa, kur var palasīt visus noteikumu punktus, kas attiecas uz baikeriem. Sakarīgi.
Tātad, lai tiktu nost no maģistrāles (highway – lai gan tauta šajā vārdā sauc visu pēc kārtas), man nācās rāpties stāvā kalnā cauri krūmiem un pēc tam kāpt pāri nepatīkami metāliskam žogam. Par laimi, pašreizējais velosipēds ir viegls kā pūciņa, un uz žoga bija vētras nogāzti koki, tā ka es kaut kā tiku galā. Vēl pamatīgi trāpīju zem lietus, bet tā kā gaisa temperatūra mums Ziemeļkarolīnā joprojām ir ļoti augsta, tas bija mazāk nepatīkami, nekā varētu gaidīt. Šodien bija 22-26 grādi pēc Celsija. Salīdzinājumam: Viskonsinā ap nulli, bet Daugavpilī – 6 grādi.
Kas attiecas uz pašu izbraucienu, ASV nav diez ko piemērotas velosipēdistiem. Protams, šur tur ir velojoslas (ļoti šauras), ir treili un kartes baikeriem, bet kopumā ir ļoti viegli tā iegrābties kā man un trāpīt uz maģistrāles. Protams, šoferi kopumā ir akurāti un apbrauc ar trīs metru līkumu, bet vienalga bailīgi. Toties tepat blakus ir veloveikals Bicycle Chain, tad nu tur tā vienkārši stāv veļuks par 8000 baķiem. Mums Daugavpilī – maksimums par 2000.
Parkā, starp citu, ir trīs ezeri – visos aizliegts peldēties. Vispār parks cita starpā ir arī kempingiem, bet alkohols tajā ir aizliegts. Grūti pateikt, kāpēc. Laikam vērts pieminēt, ka NC ir dienvidu štats, un te ir daudz ticīgu un liekulīgu svētuļu. Varbūt aizliegums uz alkoholu ir saistīts ar to.
Vēl parkā ir daudz skrējēju, ir makšķernieki. Visur zīmes: “uzmanību, stāvs nobrauciens” un “dodiet ceļu gājējiem”. Mašīnas parka iekšienē nebraukā, tikai līdz tam visi ar tām nokļūst. Tā te ir visur – bez auto nekur nevar tikt. Ietves un zebras ir tikai dzīvojamo kvartālu iekšienē, bet starp tiem nekad. Kājām es varu aiziet tikai līdz tuvākajam veikalam Lowe’s Foods, un arī tad uz pārejas poga jāspiež.
Šodien gan es nobraucu 40 km pa 4 stundām (daudz pieturu un lietus), bet ja būtu minies tikai pa parku – sanāktu mazāk. Asfaltētie ceļi mums apkārt ir labi, un karbona šosejnieks ripo izcili. Man gan velokompja nav, tāpēc ātrumu neredz, bet droši vien ar šo veļuku es varētu arī 200 km dienā norullēt, ka tik būtu kur.
Uz šīs optimistiskās nots es tomēr iešu gulēt, jo mums jau ir vieni naktī, un es jau tā aizrāvos un uzrakstīju par veikaliem – bet publicēšu tikai rīt.
Starp citu, braucu es pēc https://openstreetmap.org – parka iekšienē tā ir krietni precīzāka par Google Maps, norādīti visi treili un viss pārējais.